Šoreiz aplūkosim eksperimentu, kurš tika veikts 1968. gadā. Eksperiments tika veikts ar trešās klases skolēniem, ar mērķi saprast rasisma un nosodījuma efektu.

Eksperiments tika veikts divu dienu garumā. Pirmajā dienā klase tika sadalīta divās grupās – bērni, kuriem ir zilas acis un bērni, kuriem ir brūnas acis. Pirmajā dienā, kā prioritārā grupa tika noteikta bērni ar zilajām acīm. Tika stāstīts, ka zilacainie bērni ir labāki, gudrāki, viņiem tika iedotas dažādas privilēģijas attiecībā pret brūnacainajiem bērniem. Brūnacainie bērni pirmajā dienā tika pataisīti par minoritāti. Jau pirmajā dienā brūnacainajiem bērniem bija daudz sliktāki rezultāti mācībās, notika pat kautiņš starp brūnacainu un zilacainu zēnu tādēļ, ka viens zilacainais puika nosauca otru par brūnacaino. 

Otrajā dienā skolotāja skolēniem pateica, ka tas, ko viņa teica vakar bija meli un ar vārdu un pierādījumu spēli apgrieza zilacainos bērnus par minoritātes grupu otrajā dienā. Otrajā dienā zilacaino bērnu grupa arī uzrādīja daudz sliktākus rezultātus mācībās un emocionālo stāvokli. 

Šis eksperiments parāda, cik vienkārši ir panākt diskrimināciju dēļ rases, ādas krāsas dzimuma vai citiem parametriem.  Pēc vairākiem gadiem, līdzīgs eksperiments tika veikts ar cietuma uzraugiem par aizsegu izmantojot apmācību semināru. Arī tur cilvēki tika sadalīti zilacainajos un brūnacainajos. 

Šis eksperiments parāda ne tikai to, cik viegli ir panākt rasisma vai nosodījuma efektu, bet arī to, cik viegli to ir panākt izmantojot autoritāti, ko jau apskatījām iepriekšējā rakstā. Papildus, otrajā eksperimentā parādījās fenomens, kurā minoritātes grupas pārstāvji neaizstāv savus grupas biedrus cerībā, ka tie netiks pamanīti un aizskarti. 

Visi, kuri piedalījās eksperimentos, guva neizdzēšamu pieredzi attiecībā uz diskrimināciju. Ceram, ka arī Tu izlasot šo rakstu vai noskatoties zemāk pievienotos video materiālus izdarīsi savus secinājumus!

Avoti: